Runa ir ne tikai par gaisa sasilšanu - Pasaules diplomātu centieni un Kioto protokola pēctecis

Samita rezultāts bija ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC), kas ir tiesiskais pamats pasaules centieniem mazināt klimata pārmaiņas. Kopš 1994. gada katru gadu saistībā ar konvenciju notiek sanāksmes, ko dēvē par Pušu konferencēm (COP).

Kioto protokols, kas tika parakstīts 1997. gadā kā UNFCCC papildinājums, ir pirmais solis emisiju ilgtermiņa samazināšanas darbā, kas ir nepieciešams, lai novērstu bīstamus klimata pārmaiņu apjomus. Pirmais protokola saistību periods beidzas 2012. gadā, un no COP 15 tiek gaidīts, lai tā izstrādātu tālejošu turpmāko saistību dokumentu.

Kioto protokols ir nozīmīgs, jo to ratificējušajām attīstītajām valstīm tajā bija noteikti saistoši emisiju apjomu mērķi. Piemēram, tām 15 valstīm, kuras bija ES dalībvalstis 1997. gadā (ES-15), kopīgais mērķis ir samazināt emisijas par 8 % salīdzinājumā ar Kioto „bāzes gadu” (¹). Tām šis mērķis jāsasniedz 2008.–2012. gadā (²).

Paredzēts, ka valstīm Kioto mērķi jāsasniedz, galvenokārt samazinot emisiju apjomus pašmājās. Tomēr mērķa sasniegšanai tās var izmantot arī daudzas citas iespējas (sk. ielaidumu „Kā laikus sasniegt Kioto mērķus”).

1. attēls. / ES Kioto un emisiju kvotu sadalījuma mērķu un 2010. gada prognožu starpības ES-15. Avots: ziņojums „Tendences un prognozes”, EVA, 2007.g.

Ap Kioto protokolu bijis daudz polemikas, galvenokārt tāpēc, ka to neratificēja ASV un tādām attīstības valstīm kā Ķīna un Indija, kuras piedzīvo strauju ekonomisko attīstību, nav Kioto mērķu.

EVA klimata pārmaiņu darba grupa sniedz ieguldījumu Eiropas darbā, koordinējot milzīgo uzskaites darbu. No visas Eiropas tiek vākti, pārbaudīti un pēc tam divos galvenajos Kioto procesa ziņojumos analizēti dati par tā dēvēto siltumnīcefekta gāzu emisijām.

Šogad šiem skaitļiem un analīzei, kurā tos izmanto, ir īpaša nozīme COP 15 sanāksmes kontekstā, jo tie skaidri parāda, ko ES dara, lai panāktu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu. Tas, cik sekmīgi ES īsteno protokolu, īpaši interesēs valstīm, kuras vēl nav iesaistījušās vai nav izvirzījušas mērķus.

EVA pirmais ziņojums par siltumnīcefekta gāzēm tiek publicēts katru pavasari un tiek dēvēts par „inventarizācijas” ziņojumu. Šajā kontekstā ar siltumnīcefekta gāzēm saprot gāzes, kuras visvairāk maina klimatu, tostarp oglekļa dioksīdu, metānu, slāpekļa monoksīdu, kā arī fluoru saturošas gāzes. Inventarizācijas ziņojumā tiek raksturotas valstu tendences — vai emisiju daudzums palielinās vai samazinās. Par katru valsti tiek parādīts, kas rada emisiju daudzuma samazinājumu vai palielinājumu.

Visām ES dalībvalstīm Eiropas Komisijai un EVA jāiesniedz emisiju daudzuma aplēses. Kā piemēru var minēt enerģētikas nozari, kura rada vairāk nekā 80 % visu ES siltumnīcefekta gāzu emisiju. Statistikas datus par energopatēriņu, kas klasificēti pēc degvielas veidiem, reizina ar „emisiju koeficientiem” un aprēķina radītās emisijas katras valsts enerģētikas nozarē. Lauksaimniecības radīto emisiju daudzumu aprēķina, ņemot vērā attiecīgajā valstī apstrādātās platības, kultūraugu veidu, mēslojuma izmantojumu un lauksaimniecības dzīvnieku (govju, mājputnu, aitu, cūku utt.) skaitu.

Tāpat kā sportistiem regulāri jāpārbauda veselības stāvoklis, lai pārliecinātos, vai tas atbilst normām, arī šajā gadījumā regulāri tiek veikts monitorings. Apkopojot visus datus, veidojas kopējais priekšstats par emisijām Eiropā, un rezultāti tiek nosūtīti Eiropas Komisijai, kura tos tālāk kā Eiropas Kopienas oficiālos datus iesniedz UNFCCC.

Tā kā dati vispirms tiek pārbaudīti valstīs, rodas pusotra gada nobīde. 2008. gada jūnijā publicēta jaunākā ziņojuma pamatā ir 2006. gadā iesniegtie dati. Ziņojums liecina, ka ES-15 emisijas salīdzinājumā ar „bāzes gadu" samazinājušās par 3 %.

Gāzu uzskaite ir visai abstrakta lieta. Līdz ar to ir grūti saprast, ko nozīmē procenti, par kuriem emisijas samazinājušās vai palielinājušās. Lai būtu saprotamāk, samazinājumu var iedomāties izteiktu gada dienās. ES-15 Kioto mērķis tādā gadījumā atbilst emisiju samazinājumam par 29 dienām.

Piecu gadu laikposmā — no 2008. gada līdz 2012. gadam — ES-15 emisijām katru gadu būtu jāsamazinās vidēji par 29 dienām, salīdzinot ar 1990. gadu. Šādiem emisiju samazinājumiem pastāvīgi jāturpinās vairākus gadus.

Jaunākie EVA dati liecina, ka 1990.–2006. gadā emisiju samazinājums atbilda 10 dienām. Lai sasniegtu mērķi, ES-15 jāpanāk vēl 19 dienu samazinājums.

Kolīdz EVA klimata pārmaiņu darba grupa iesniegusi „inventarizācijas” ziņojumu, tā sāk darbu pie otra galvenā gada ziņojuma ar nosaukumu „Tendences un prognozes”. Šis ziņojums tiek publicēts ziemā, īsi pirms ikgadējās ANO COP sanāksmes.

Šajā ziņojumā tiek dziļāk analizētas pirmajā ziņojumā ieskicētās emisiju tendences un precizēts, kādi bijuši emisiju avoti un emisiju samazinājuma iemesli. Tomēr, kas vēl svarīgāk, ziņojumā tiek izvērtētas turpmāko gadu siltumnīcefekta gāzu emisiju prognozes līdz 2012. un pat līdz 2020. gadam. Šīs nākotnes prognozes ir ārkārtīgi vērtīgas, jo tās dod iespēju apjaust nākotnes problēmu apmērus un izstrādāt politiku šo problēmu risināšanai (³).

Jaunākajā ziņojumā „Tendences un prognozes” apstiprināts, ka ES‑15 dalībvalstis laikā no „bāzes gada” līdz 2006. gadam ir samazinājušas emisiju daudzumu par 3 %. Ziņojumā atzīts, ka, lai panāktu vēl vajadzīgo samazinājumu, būs jāizmanto dažādu pieeju kombinācija.

Tiks izmantoti esošie un plānotie „vietējie” pasākumi (kas tiek īstenoti katrā konkrētā dalībvalstī), Kioto mehānismi, oglekli absorbējošas ekosistēmas (piemēram, koku stādīšana, lai absorbētu gāzes) un oglekļa kvotu tirdzniecība, un tādējādi ES‑15 līmenī varētu tikt panākts emisiju samazinājums par 11 %. Tomēr ziņojumā norādīts, ka dalībvalstīm to plānotie pasākumi jāīsteno iespējami drīz, citādi to ietekme nebūs pietiekami savlaicīga, lai sasniegtu mērķi.

Valstu līmenī Francija, Grieķija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste jau 2006. gadā sasniedza savus Kioto mērķus. Austrija, Beļģija, Somija, Vācija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande un Portugāle prognozē, ka tās savus mērķus sasniegs, bet Dānijas, Itālijas un Spānijas prognozes liek domāt, ka šīs valstis savus emisiju samazinājuma mērķus nesasniegs.

Frāze „kopīga, bet diferencēta atbildība” pirmo reizi izskanēja Riodežaneiro Zemes samitā, un kopš tā laika ir nemitīgi skandēta klimata pārmaiņu kontekstā. Izsakoties vienkārši, tas nozīmē, ka attīstītajām valstīm ir lielāka atbildība par atmosfērā nonākošajām siltumnīcefekta gāzēm. Šīs valstis ir vairāk industrializētas, ir radījušas vairāk emisiju, un tām būtu jānosaka tiesiski saistoši mērķi samazināt emisiju daudzumu pirms to dara attīstības valstis.

Šo koncepciju ir bijis ļoti grūti pārvērst rīcībā, kas būtu pieņemama gan industrializētajām, gan attīstības valstīm. Decembrī nopietns COP 15 uzdevums būs vārdus beidzot pārvērst reālos vispasaules emisiju samazināšanas darbos. Tas nozīmē noteikt jaunus mērķus emisiju samazināšanai un, galvenais, iesaistīt ASV un tādas lielas attīstības valstis kā Indija un Ķīna.

ES nostāja jautājumā par turpmāku emisiju daudzuma samazināšanu jau ir zināma: līdz 2020. gadam emisijas samazināt par 20 % vai pat par 30 %, ja Kopenhāgenā pievienosies citas attīstītās valstis. Šis mērķis attieksies uz visām 27 ES dalībvalstīm.

ES 2020. gada mērķis skaitliski atbilst gandrīz visām Eiropas transporta radītajām emisijām. Iedomājieties, kā samazinātos emisiju daudzums, ja pazustu visi kravas automobiļi, autobusi, vieglie automobiļi, vilcieni, kuģi un lidmašīnas. Tas ir patiešām tālejošs mērķis, bet tam tādam ir jābūt, jo arī izaicinājums ir nopietns.

Jaunākie dati liecina, ka CO₂ emisiju daudzums pasaulē kopš 2000. gada ir palielinājies četras reizes straujāk nekā iepriekšējā desmitgadē. Šis pieaugums ir vēl dramatiskāks nekā ļaunākais scenārijs, ko 2007. gadā pieļāva Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC). Mazāk attīstītās valstis tagad rada vairāk CO₂ emisiju nekā attīstītās valstis. Tādu dabīgo CO₂ absorbējošo ekosistēmu kā okeānu efektivitāte pēdējos 50 gadus ir samazinājusies, kas nozīmē, ka, lai noturētu atmosfēras CO₂ līmeni stabilu, darbam pie cilvēka radīto emisiju samazināšanas būs jākļūst vēl efektīvākam.

„Bezdarbība klimata pārmaiņu jomā rada milzīgus zaudējumus gan finansiālā, gan morālā ziņā. Trūcīgākie ļaudis no tā cietīs pirmie, bet ķēdes reakcijas sekas sajutīs ikviens,” norāda EVA izpilddirektore profesore Žaklīna Makgleida.

„Klimata pārmaiņas sniedzas pāri ierastajām politiskajām un finanšu robežām. Tas vairs nav jautājums, kas būtu risināms vienam vai diviem ministriem, tiekoties ministru kabinetā. Tas ir jautājums, kas jārisina valdību vadītājiem, un tā pret to arī jāattiecas.”

(¹) Saskaņā ar Kioto protokolu dažādām gāzēm ir dažādi “bāzes gadi”. Attiecībā uz oglekļa dioksidu, metānu un slāpekļa monoksīdu (99 % no visiem izmešiem) visās ES-15 dalībvalstīs par “bāzes gadu” tiek izmantots 1990. gads. Attiecībā uz fluoru saturošām gāzēm valstis varēja izvēlēties kādu citu gadu. No ES-15 dalībvalstīm 12 valstis izvēlējās 1995. gadu.

(²) ES-15 ir kopīgs Kioto mērķis. Šā mērķa ietvaros katrai no 15 dalībvalstīm ir atšķirīgi samazinājuma mērķi — dažām valstīm izmešu daudzums ir jāsamazina, bet citām ir pieļaujams ierobežots pieaugums. Jaunajām ES dalībvalstīm ir individuāli mērķi, izņemot Kipru un Maltu, kurām to nav.