Ūdens pilsētā

2011. gada jūlijā intensīvas lietusgāzes applūdināja Kopenhāgenas daļas. Pilsētas ūdens novadīšanas sistēmas nespēja novadīt ūdens nokrišņus, kuru daudzums intensīvajās lietusgāzēs sasniedza 135 mm divās stundās. Kopenhāgenas ūdens problēmas ar to nebeidzās. Neilgi pēc plūdiem pilsētas lielās daļās nedēļām ilgi bija vērojams dzeramā ūdens piesārņojums, ko izraisīja ūdensvada remontdarbi. Līdzīgas ar ūdeni saistītas problēmas notiek arī citās pilsētās.

Vairāk nekā trīs ceturtdaļas Eiropas pilsoņu dzīvo pilsētu teritorijās un paļaujas uz to, ka pilsētās ir tīrs ūdens. Aptuveni viena piektdaļa no kopējā saldūdens daudzuma, kas tiek iegūts Eiropā, tiek izmantota sabiedriskās ūdensapgādes sistēmu apgādei, nodrošinot ūdeni mājsaimniecībām, maziem uzņēmumiem, viesnīcām, birojiem, slimnīcām, skolām un dažām rūpniecības nozarēm.

Tīra ūdens stabila nodrošināšana sabiedrībai nav viegls uzdevums. Projektējot ūdensapgādes sistēmu, ir jāņem vērā daudzi faktori, tostarp iedzīvotāju skaits un mājsaimniecību lielums, zemes virsmas fizikālo īpašību pārmaiņas, patērētāju ieradumi, ekonomikas nozares prasības (piemēram, tūrisms), ūdens ķīmiskais sastāvs un ūdens uzglabāšanas un transportēšanas loģistika. Jāapsver arī klimata pārmaiņu radītās problēmas, piemēram, neparedzami plūdi, karstuma viļņi un ūdens trūkuma periodi.

Lai novērstu ūdens krīzes pilsētās, mums ir jānodrošina efektīva ūdens resursu apsaimniekošana ikvienā procesa posmā, sākot no tīra ūdens piegādes, līdz pat brīdim, kad to dažādos veidos izmanto patērētāji. Tas nozīmē, ka var būt nepieciešamība gan samazināt patēriņu, gan arī rast jaunus veidus, kā savākt un izmantot ūdeni. Ūdens apsaimniekošana ir arī efektīvāk jāintegrē plašākā pilsētu pārvaldībā, vienlaikus ņemot vērā vietējās vides īpašības.

Maksa par ūdeni, ko lietojam

Jau ir pierādīts, ka tehnoloģijas attīstība un jaunas cenu noteikšanas sistēmas vien būtiski samazina mājsaimniecību izmantoto ūdens daudzumu, kas parasti ir 60–80 % no sabiedriskās ūdensapgādes visā Eiropā. Mājsaimniecības iekārtu, piemēram, veļas mašīnu un trauku mazgājamo mašīnu, tehnoloģiski uzlabojumi ir palīdzējuši samazināt ūdens patēriņu, nemainot paradumus vai izpratni par ūdens jautājumiem.

Mainot paradumus ūdens izmantošanā personīgās higiēnas vajadzībām, kam pašlaik tiek izmantoti 60 % no visa mājsaimniecībā izlietotā ūdens, ir iespējami arī vēl lielāki uzlabojumi. Piemēram, ūdens tvertņu aizvietotājierīces tualetēs ir lēts un vienkāršs veids, kā ūdens patēriņu samazināt par vienu litru katrā noskalošanas reizē. Ūdeni var ietaupīt arī, veicot nelielus pielāgojumus dušu sistēmās, piemēram, nodrošinot ūdens plūsmas aerāciju.

Kā noteikts ES Ūdens pamatdirektīvā, ūdens cenu piesaiste patērētā ūdens daudzumam var būt stimuls tiekties uz ilgtspējīgāku ūdens izmantošanu. Anglijā un Velsā cilvēki, kuri dzīvo īpašumos, kas aprīkoti ar ūdens skaitītājiem, izmanto vidēji par 13 % mazāk ūdens nekā tie, kuri dzīvo mājokļos bez skaitītājiem.

Lietus un pelēkā ūdens atkārtota izmantošana

No ūdens, ko izmanto nozares, kuras saņem sabiedrisko ūdensapgādi, faktiski tiek patērēti tikai 20 %. Pārējie 80 % atgriežas vidē, galvenokārt kā attīrīti notekūdeņi. Betonētās un necaurlaidīgās virsmas pilsētās lietus ūdeni parasti novirza uz kanalizācijas tīkliem, kur tas sajaucas ar notekūdeņiem. Tas liedz lietus ūdenim iekļūt augsnē un kļūt par daļu no mūsu gruntsūdens krājumiem, kas var būt mums noderīgi vēlāk. Lietus notekūdeņi un parastie notekūdeņi pirms iepludināšanas atpakaļ upēs bieži vien tiek izlaisti cauri ūdens attīrīšanas iekārtām, parasti tālu prom no pilsētām. Ieviešot dažas pārmaiņas pilsētu ūdens novadīšanas sistēmās, gan lietus ūdeni, gan mazāk piesārņoto notekūdeni varētu atgriezt atpakaļ pie ūdens lietotājiem pilsētās.

Viena no šādām pārmaiņām ir pelēkā ūdens atkārtota izmantošana. Pelēkais ūdens ir visi mājsaimniecību notekūdeņi, izņemot ūdeni no tualetēm, piemēram, vannas, dušas, izlietņu un virtuves notekūdeņi. Šo ūdeni var attīrīt tieši uz vietas vai neattīrītu izmantot kā ūdeni ar ne tik augstu kvalitāti kā dzeramajam ūdenim, piemēram, skalojamām tualetēm.

Pilsētās varētu arī savākt lietus ūdeni, kas tek no jumtiem vai piebrauktuvēm, savākšanas tvertnē un izmantot vajadzībām, kam nav nepieciešams dzeramais ūdens, piemēram, skalojamām tualetēm, automobiļu mazgāšanai vai dārzu laistīšanai. To varētu arī novadīt tieši gruntsūdens papildināšanai. Šādas sistēmas var uzstādīt mājsaimniecībās vai uzņēmumos bez nepieciešamības ūdens lietotājiem mainīt patēriņa ieradumus. Tomēr ir vēl vairāk pasākumu, ko var veikt, lai uzlabotu ūdens piegādi, pirms tas sasniedz dzīvojamās telpas.

Ūdens paturēšanai pilsētā, ļaujot ūdenim iesūkties augsnē un uzkrāties ūdenstilpēs, ir daudzas priekšrocības, tostarp iespēja piedāvāt atpūtas vietas vietējiem iedzīvotājiem un dzesējošas iedarbības radīšana karstuma viļņu gadījumos.

(c) ABC Open Wide Bay | flickr.com

Zudumu samazināšana

Ūdens zudumi noplūžu dēļ var būt ievērojami; Horvātijā gandrīz 40 % no kopējā piegādātā ūdens tiek zaudēti ūdens transportēšanas tīklā. Noplūdes var novērst, veicot uzturēšanu un ūdens tīklu atjaunošanu un arī izmantojot jaunas tehnoloģijas. Šādas tehnoloģijas var būt sensori, kas atpazīst noplūdes troksni un nosaka tā atrašanās vietu, vai ierīces, kas izmanto radiosignālus, lai atklātu tekoša ūdens klātbūtni. Izmantojot šīs tehnoloģijas, sabiedriskajām ūdensapgādes sistēmām, kas ar ierobežotām piegādes iespējām cenšas apmierināt pieprasījumu pēc ūdens, vairs nav jāiztur papildu slogs, ko rada ūdens zudumi noplūžu dēļ. Tomēr ūdensapgādes tīklu atjaunošanai var būt vajadzīgi būtiski ieguldījumi infrastruktūrā.

Laiks rīkoties

Lai nodrošinātu pilsētu sabiedriskās ūdensapgādes ilgtspējīgāku izmantošanu, ir ne vien jāīsteno iepriekš izklāstītie pasākumi, bet arī jāpalielina sabiedrības informētība par ūdens saglabāšanas jautājumiem.

Ir pieejami dažādi veidi, kā informēt ūdens patērētājus mājās, uzņēmumos un tūrisma jomā, tostarp tīmekļa vietnes, skolu izglītības programmas, pašvaldību bukleti un plašsaziņas līdzekļi. Svarīga nozīme informētības uzlabošanā var būt, piemēram, arī ierīču ekomarķēšanai un viesnīcu ekosertifikācijai, palīdzot patērētājiem apzinātāk pieņemt lēmumus attiecībā uz ūdens efektivitāti un saglabāšanu.

Saldūdens resursu patiesi ilgtspējīgu izmantošanu nevar sasniegt, neveicot papildu uzlabojumus pilsētu ūdens ilgtspējīgā izmantošanā.