nākamais
iepriekšējais
temati

Article

Apēstais ūdens — lielā nodeva par lauksaimniecības zemju apūdeņošanu

Mainīt valodu
Article Publicēts 10.06.2009 Pēdējās izmaiņas 11.05.2021
Photo: © Griszka Niewiadomski/Stock.xchng
Lauksaimniecība Eiropas ūdens resursiem uzliek smagu, aizvien pieaugošu slogu, kas var radīt ūdens trūkumu un bojāt ekosistēmu. Lai panāktu ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, zemniekiem ir jāsniedz pareizs cenas stimuls, padoms un palīdzība.

Pārtika ir cilvēku labklājības neatņemama sastāvdaļa. Neatkarīgi no tā, cik svarīga ir laba pārtika, lai saglabātu labu veselību, un no tā, kādu baudu gūstam ēdot, lauksaimniecības produktiem ir arī liela nozīme cilvēku iztikas līdzekļu nodrošināšanā un ekonomikas uzturēšanā plašākā mērogā.

Bet pārtikas ražošana patērē daudz ūdens – dzīvībai tikpat būtisku resursu. Lauksaimniecībai patērē 24 % no ūdens ieguves Eiropā un, ja tas nešķiet daudz, salīdzinājumā ar 44 %, ko iegūst dzesēšanas ūdenim enerģijas ražošanas nozarē, tā ietekme uz rezervēm ir daudz lielāka. Ja gandrīz viss dzesēšanai izmantotais ūdens atgriežas ūdenstilpnē, tad lauksaimniecībā tā bieži vien ir tikai trešā daļa ūdens.

Turklāt lauksaimniecībā izmantotā ūdens sadalījums ir nevienmērīgs. Dažos Dienvideiropas reģionos lauksaimniecībā tiek izmantoti vairāk nekā 80 % iegūtā ūdens. Lielākā ūdens ieguve parasti notiek vasarā, kad ūdens ir vismazāk pieejams, un tas palielina kaitīgo ietekmi.

EVA jaunākajā ziņojumā "Ūdens resursi Eiropā — kā novērst ūdens trūkumu un sausumu", ir raksturota pārmērīgās ieguves kaitīgā ietekme. Pārāk liels resursu izmantojums palielina ūdens trūkuma iespēju sausajos periodos. Tas arī samazina ūdens kvalitāti (jo piesārņojums ir mazāk atšķaidīts) un palielina risku, ka sālsūdens var iekļūt gruntsūdeņos piekrastes reģionos. Tas var nopietni ietekmēt arī upju un ezeru ekosistēmu, kaitējot augiem un dzīvniekiem, vai pat nogalinot tos, krītoties ūdens līmenim vai arī tam izsīksto pavisam.

Rezultāti ir acīmredzami daudzos Dienvideiropas reģionos. Piemēram, :

  • Turcijā Konya baseinā ūdens ieguve apūdeņošanai — lielākoties no nelikumīgi izurbtām akām — ir ievērojami samazinājusi valsts otra lielākā ezera, Tuza ezera virsmas laukumu;
  • Grieķijā, Argolid līdzenumā, sālsūdens intrūzijas dēļ lapu apdegums un nobiršana liecina par saindēšanos ar hlorīdu; dziļurbumi ir izžuvuši vai pamesti pārmērīgā sāļuma dēļ;
  • Kiprā lielā ūdens trūkuma dēļ 2008. gadā bija jāimportē ūdens cisternās, jāsamazina ūdens piegādes mājām un būtiski jāpaaugstina cenas.

Nepareizie stimuli

Dažos Eiropas reģionos ūdens lietošana lauksaimniecībā acīmredzami nav ilgtspējīga, kas liecina par to, ka regulējošajam un cenu mehānismam nav izdevies efektīvi pārvaldīt pieprasījumu.

Lauksaimnieki ir pārgājuši uz ūdensietilpīgām apūdeņošanas metodēm, jo pieaug pieprasījums pēc produkcijas. Piemēram, Spānijā 14 % apūdeņotās lauksaimniecības zemes rnodrošina vairāk nekā 60 % no kopējā lauksaimniecības produktu apjoma.

Tomēr ir skaidrs, ka lauksaimnieki apūdeņos laukus vienīgi tad, ja lielais ražas daudzums attaisnos apūdeņošanas sistēmas ierīkošanas un liela ūdens daudzuma ieguves izdevumus. Šajā ziņā valstu un Eiropas politikā ir radīti neveiksmīgi stimuli. Lauksaimnieki reti nomaksā visas lielu un valsts pārvaldītu apūdeņošanas sistēmu resursu un vides izmaksas (jo īpaši, ja likumi, kas aizliedz vai ierobežo ieguvi, netiek īstenoti efektīvi). Un līdz nesenajām reformām ES bieži subsidēja stimulētu ūdensietilpīgu kultivēšanu.

Izrietošais ūdens patēriņa apjoms varētu būt pārsteidzošs. Pasaules Dabas fonds (WWF) 2004. gadā analizēja četru labības lauku apūdeņošanu Spānijā un atklāja, ka gandrīz viens miljards m3 ūdens, tika izmantots tikai, lai saražotu ES kvotu pārpalikumus. Šis daudzums ir vienāds ar vairāk nekā 16 miljonu cilvēku mājsaimniecību patēriņu.

Klimata pārmaiņas situāciju vēl pasliktina. Pirmkārt, karstākas, sausākas vasaras palielinās ūdens resursu noslodzi. Otrkārt, ES un dalībvalstis ir apņēmušās, ka līdz 2020. gadam biodegviela veidos 10 % transportā izmantotās degvielas. Ja pieaugošo pieprasījumu pēc biodegvielas apmierinās, izmantojot šā brīža pirmās paaudzes enerģijas kultūras, tad ūdens izmantošana lauksaimniecībā pieaugs.

Kā tagad rīkoties?

Dažās Eiropas daļās lauksaimniecības zemju apūdeņošanai ir ļoti svarīga loma vietējā un valsts ekonomikā. Dažos reģionos apūdeņošanas pārtraukšanas dēļ zemes varētu pamest, tas radītu nopietnas ekonomiskas grūtības. Tādēļ lauksaimniecības ūdens izmantošanai ir jābūt efektīvākai ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu pietiekami daudz ūdens apūdeņošanai, bet arī vietējiem iedzīvotājiem, veselīgai videi un citām ekonomikas nozarēm.

Ūdens cenas ir galvenais mehānisms, kā stimulēt tādu ūdens patēriņa līmeni, kas līdzsvaro sabiedrības ekonomiskos, vides un sociālos mērķus. Pētījums atklāj, ka tad, ja cenas atspoguļotu patiesās izmaksas, nelegālā ieguve tiktu efektīvi apkarota un par ūdeni tiktu maksāts atkarībā no apjoma, lauksaimnieki samazinātu apūdeņošanu vai arī veiktu pasākumus, lai ūdeni izmantotu efektīvāk. Valstu un ES iniciatīvas var nodrošināt papildu stimulus, lai apgūtu ūdens taupīšanas veidus.

Ja ir stimuls, lauksaimnieki var izmantot dažādas tehnoloģijas, praksi un kultūras, lai samazinātu ūdens izmantošanu. Te valdībām atkal ir būtiska loma, sniedzot informāciju, konsultējot un izglītojot lauksaimniekus, lai tiem būtu izpratne par izvēles iespējām, un atbalstot turpmākus pētījumus. Īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai biodegvielas ražošanai tiktu ieviestas enerģijas kultūras, kas ļautu samazināt ūdens patēriņu, nevis to palielināt.

Un visbeidzot, kad būs izdarīts viss, lai samazinātu pieprasījumu, lauksaimniecībā varētu izmēģināt alternatīvus ūdens avotus. Piemēram, Kiprā un Spānijā ļoti veiksmīgi izmanto attīrītus notekūdeņus, lai apūdeņotu labības laukus.

Permalinks

Dokumentu darbības