EVA: zināšanu uzkrāšana 25 gadus, lai atbalstītu Eiropas vides politiku

Apzinoties to, ka daudzām ES dalībvalstīs risināmām vides problēmām ir pārrobežu raksturs, dalībvalstis jau 20. gs. 70. gados vienojās kopīgi īstenot vienotu politiku kopumu un ar to saistītos politikas mērķus. Sākot ar pirmo vides rīcības programmu, 20. gs. 70. gados tika pieņemti vairāki būtiski tiesību akti vides jomā, tostarp Pamatdirektīvas par atkritumiem, Peldūdeņu direktīvas un Putnu direktīvas sākotnējās versijas.

Ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes izveidošanu un Monreālas protokola un ANO/EEK Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos pieņemšanu 20. gs. 80. gados pastiprinājās vides aizsardzības centieni pasaulē un Eiropā. Līdztekus šādām globālām iniciatīvām tika nostiprināta arī ES vides politika, 1981. gadā izveidojot Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorātu un 1987. gadā ar Vienoto Eiropas aktu oficiāli integrējot “vides aizsardzību” ES līgumos. 1997. gada Amsterdamas līgums atzina “ilgtspējīgu attīstību” par oficiālu Eiropas Savienības mērķi, ļaujot ES dalībvalstīm rīkoties kopīgi un atbalstīt globālu mērķu īstenošanu, piemēram, īstenojot 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķus un Programmu 2030. gadam, kā arī tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus, kurus noteica 2015. gadā.

Līdzīgus centienus īstenoja arī klimata pārmaiņu jomā, tostarp 1992. gadā pieņemot ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), bet 1997. gadā — Kioto protokolu. Kioto protokols ar likumu noteica attīstītajām valstīm, kuras parakstījušas protokolu, ievērot emisiju samazināšanas mērķus laika posmā līdz 2020. gadam. Globāla apņemšanās un saistības palielinājās līdz ar Parīzes nolīgumu, kuru noslēdza 2015. gadā. Eiropas Savienība, tāpat kā tās dalībvalstis, ir šo nolīgumu puse un nosaka mērķus ES kopumā.

Lai varētu uzraudzīt progresu un konstatēt nepilnības un jaunas problēmas, augstas kvalitātes dati kļuva par svarīgu priekšnoteikumu, jo vides un ar klimatu saistīto tiesību aktu darbības joma paplašinājās gan ES, gan pasaules mērogā. Šajā sakarā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žaks Delors (Jacques Delors) 1989. gadā ierosināja ieviest Eiropas vides mērījumu un pārbaužu sistēmu, kuru papildināja ideja izveidot Eiropas Vides aģentūru. 1994. gadā tika dibināta Eiropas Vides aģentūra un izveidots Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīkls (Eionet) [1], lai sagatavotu neatkarīgus novērtējumus par Eiropas vidi un atbalstītu vides politikas veidošanu visā ES.

Daudzas ES vides direktīvas dalībvalstīm nosaka uzraudzīt konkrētus parametrus un ziņot par darbību datiem un sasniegumiem ik pēc noteikta laika posma. Sākotnēji valstu iestādes nosūtīja papīra ziņojumu pakas, taču šobrīd ir izveidota tiešsaistes ziņošanas platforma, kura pēdējo 25 gadu laikā saņem un uzglabā pastāvīgi pieaugošu datu apjomu. Mūsdienās vairāk nekā 400 institūcijas no vairāk nekā 39 valstīm iesniedz datus EVA ziņošanas instrumentā Reportnet. Datus pēc iesniegšanas pārbauda EVA kvalitātes pārbaudes un kvalitātes nodrošināšanas procesā, lai garantētu saskaņotību un salīdzināmību. Papildus datiem no vairāk nekā 400 ziņošanas pienākumu pildītājiem, spēju pārraudzīt vides un klimata pārmaiņas ir pastiprinājuši dati no jauniem avotiem, tostarp satelītu novērojumi no Eiropas Zemes novērošanas programmas Copernicus un amatierzinātnes pārstāvjiem.

EVA tiešsaistes izplatīšanas līdzekļi sniedz brīvu piekļuvi šiem bagātīgajiem datiem. Šādu līdzekļu skaitā ir ganEiropas gaisa kvalitātes rādītājs (gaisa piesārņojuma koncentrācijas reāllaika karte Eiropā), gan informācijas sistēma WISE, gan siltumnīcefekta gāzu emisijas pēc nozares un valstīm, ieskaitot plašu datu bāzi, kurā sniegti sīki pārskati par dalībvalstu plānotajiem klimata pārmaiņu politikas virzieniem un pasākumiem.

Pamatojoties uz šiem datiem, EVA regulāri sagatavo rādītājus un novērtējumus nolūkā uzraudzīt progresu dažādu ES mērķu sasniegšanā. Piemēram, EVA nesen publicēja ikgadējo ziņojumu par tendencēm un prognozēm, kurā uzraugām ES progresu ceļā uz 2020. gada mērķiem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti. Mūsu novērtējumi liecina, ka Eiropas Savienība ir ceļā, lai saniegtu 2020. gadam noteiktos mērķus, bet ir vajadzīgs lielāks ieguldījums, lai sasniegtu mērķus, kuri noteikti 2030. gadam. Tāpat mūsu nesenajā informatīvajā biļetenā tika apgalvots, ka ES ir sasniegusi Aiči mērķi, 10 % no jūrām padarot par aizsargājamu jūras teritoriju, taču tas ir jāpapildina ar efektīviem saglabāšanas pasākumiem. Neraugoties uz šo progresu, mūsu jaunākajā gada pārskatā par rādītājiem, kurā novērtēti ES panākumi prioritāro mērķu sasniegšanā saskaņā ar 7. vides rīcības programmu, ir uzsvērts, ka Eiropas Savienības dalībvalstis līdz 2020. gadam var nesasniegt vides mērķus, jo īpaši jomās, kuru mērķis ir aizsargāt bioloģisko daudzveidību un dabas kapitālu.

Pamatoti dati ir būtiski uzticamu novērtējumu veikšanai. No valstu ziņoto datu kvalitātes ir atkarīga datu kvalitāte lielākajā daļā ES līmeņa datu plūsmu. Piemēram, ES siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaite ir ES dalībvalstu pārskatu apkopojums. Šajā nolūkā EVA ne tikai cenšas nodrošināt ziņoto datu kvalitāti, bet arī palīdz izveidot saskaņotu uzraudzības un ziņošanas spēju dalībvalstīs. Dažās darba jomās Eionet veicina paraugprakses apmaiņu ne tikai ES, bet arī plašākā reģionā, tostarp Eiropas kaimiņvalstīs uz austrumiem un Vidusjūras valstīs.

Faktiski pieejamība un pārredzamība ir ES vides un klimata politikas galvenās sastāvdaļas. Lai nodrošinātu saistību izpildi un noteiktu, kur ir jāpieliek papildu pūles, lai tās izpildītu, svarīga ir stabila uzraudzības, ziņošanas un pārbaudes sistēma. Nepieciešamība pēc pārredzamas sistēmas ir vēl skaidrāk redzama globālajos centienos, piemēram, saistībā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām. Parīzes nolīgumā oficiāli atzīts, ka ir svarīgi regulāri ziņot par valstu emisijām un veiktajiem pasākumiem.

Kopš EVA izveides pirms 25 gadiem tās izteikti mērķtiecīgie darbinieki un Eionet partneri, tostarp Eiropas tematiskie centri, ir analizējuši dalībvalstu ziņotos datus un pārvērtuši tos par politikas veidošanai noderīgām zināšanām. EVA ir stiprinājusi savu sistemātisko un integrēto analītisko darbu, līdzīgi kā tas pastiprināti notiek ES politikas veidošanā, kad atsevišķas politikas jomas arvien vairāk tiek iekļautas sistēmas mēroga politikas pamatnostādnēs. Kopš EVA pirmā ziņojuma par Eiropas vides stāvokli un perspektīvām (SOER) publicēšanas 1995. gadā EVA zināšanas arvien vairāk tika vērstas uz to, lai izprastu galvenās sistēmas, piemēram, mobilitāti un enerģētiku, kā arī savstarpējās saiknes pasaulē un pārvaldības izaicinājumus.

Ir skaidrs, ka 21. gadsimta vides un klimata problēmas vairs nav iespējams analizēt vai risināt, neņemot vērā sociālekonomiskās tendences Eiropā un visā pasaulē. Laikā, kad notiek komplicēta un globāla mijiedarbība, kļūst arvien sarežģītāk nodrošināt savlaicīgu un atbilstošu analīzi dažādos ģeogrāfiskajos un laika mērogos, kā arī precīzas prognozes. Ņemot to vērā, EVA kopā ar Eionet turpinās ieguldījumu ziņošanas un zināšanu sistēmās un atbalstīs lēmumu pieņemšanu Eiropā un visā pasaulē.

Hans Bruyninckx

EVA izpilddirektors

Redaktora sleja publicēta EVA biļetena Nr. 04/2018 2018. gada decembrī izdevumā.

Piezīme.
[1] Dibināšanas regula tika pieņemta 1990. gadā un grozīta 2009. gadā.