Nāvējošie gliemji un citi ieceļotāji - Eiropas bioloģiskā daudzveidība mazinās satraucošā tempā

Nāvējošos gliemjus, kuru zinātniskais nosaukums ir Arion lusitanicus, dēvē arī par Spānijas kailgliemežiem, jo tie ir cēlušies no Pireneju pussalas. Šie kailgliemeži ir hermafrodīti un var izplatīties ļoti strauji. Tie ir agresīvāki nekā vietējie melnie kailgliemeži, jo ēd vājākos sugas brāļus.

Nāvējošie gliemji sāka izplatīties Eiropā aptuveni pirms 30 gadiem, pārvadājot podu augus, kuru augsnē bija šo gliemju olas. Arī pašlaik tas ir nozīmīgs gliemju ievazāšanas avots.

Nāvējošie gliemji ir tikai viens piemērs daudz plašākiem Eiropas bioloģiskās daudzveidības apdraudējumiem, kas rodas, cilvēka darbības rezultātā ieviešoties un visā kontinentā izplatoties svešzemju jeb ieceļotāju sugām. Vairums šo sugu īpatņu ierodas kā „bezbiļetnieki”, un tiek neapzināti pārvadāti pa visu pasauli. ANO Konvencijā par bioloģisko daudzveidību invazīvas svešzemju sugas minētas kā viens no galvenajiem draudiem pasaules bioloģiskajai daudzveidībai.

Svešu sugu pārvietošanās uz jaunām vietām ir tikpat sena kā ceļošana un tirdzniecība. Invāzija pa īstam sākās XVII gadsimtā, kad aktivizējās tirdzniecība, pasaules atklāšana un kolonizācija, piemēram, no Āzijas pirmo reizi tika ievazātas pelēkās žurkas.

Eiropā ir reģistrēti aptuveni 10000 svešzemju sugu. Dažas no tām, piemēram, kartupeļi un tomāti, tika ieviestas apzināti, un pašlaik ir ar savu ekonomisko nozīmi. Citas, kas tiek dēvētas par „invazīvām svešzemju sugām”, rada ievērojamas problēmas kā dārzkopības, lauksaimniecības un mežsaimniecības kaitēkļi, slimību pārnēsātājas un kā bojājumu radītājas tādām būvēm kā mājas un aizsprosti.

Invazīvas svešzemju sugas arī maina ekosistēmu, kurā tas dzīvo, un ietekmē citas šo ekosistēmu sugas. Piemēram, nesen veiktā pētījumā par Japānas dižsūreni, kas Eiropā ievesta XIX gadsimtā no Āzijas kā dekoratīvais augs, konstatēts, ka šis invazīvais augs strauji izplatās un rada nopietnu kaitējumu Apvienotās Karalistes un Francijas vietējām augu un kukaiņu sugām.

Invazīvas svešzemju sugas bieži vien rada lielas izmaksas valstīm, kurās tās ievazātas. Svešzemju nezāles samazina Eiropas lauksaimniecības ražību, bet Holandes gobu slimība, kuru izraisa svešzemju sēne, ir smagi skārusi gobas Centrāleiropas mežos. Amerikas pelēkās vāveres, kas ievazātas Apvienotajā Karalistē, ne tikai izstumj vietējās vāveres (šo parādību naudas izteiksmē ir grūti novērtēt), bet arī bojā skuju kokus un mazina to koksnes vērtību.

ASV tiek lēsts, ka invazīvu svešzemju sugu kaitējuma un kontroles pasākumu izmaksas ir 80 miljardi eiro gadā. Sākotnējās aplēses par Eiropu ir vairāk nekā 10 miljardi eiro gadā. Šajā skaitlī nav iekļautas izmaksas, ko rada galvenie cilvēku patogēni (piemēram, HIV vai gripa) un dzīvnieku slimību epidēmijas.

Ieviesušos invazīvu svešzemju sugu īpatņu samazināšanas (vai izskaušanas) pasākumi ir sarežģīti, apgrūtinoši un dārgi.

Eiropas Komisija atbalsta dalībvalstu vides pārvaldības projektus, izmantojot ES LIFE regulu. LIFE finansējums arvien vairāk tiek izmantots projektiem attiecībā uz invazīvām svešzemju sugām, un budžets pašlaik tuvojas 14 miljoniem eiro 3 gadu periodā.

Svešzemju sugas ir sastopamas jebkurā Eiropas ekosistēmā. Globalizācija — īpaši tirdzniecības un tūrisma pieaugums — ir radījusi strauju Eiropā ievesto svešzemju sugu skaita un veidu pieaugumu.

Jūras un piekrastes zonas dramatiski ietekmē kuģniecība un kanālu izbūve starp slēgtām jūrām — Suecas kanāls joprojām ir ievērojams jaunu sugu avots Vidusjūrā. Izsūknētie kuģu balasta ūdeņi ir tik ievērojams jaunu organismu avots, ka ir pat pieņemta Starptautiskā kuģu balasta ūdeņu un nogulšņu kontroles un pārvaldības konvencija, kuras mērķis ir „novērst, līdz minimumam samazināt un galu galā izbeigt kaitīgu ūdens organismu un patogēnu pārvietošanu” šādā veidā.

Visefektīvākais aizsardzības līdzeklis pret invazīvām svešzemju sugām ir profilakse — pamatā robežkontrole, kas nepieļauj jaunu sugu ievešanu. Otrs solis ir agrīna šo sugu atklāšana un kontrole.

Spilgts piemērs ir Mantegaci latvānis jeb Heracleum mantegazzianum, kuru Eiropā kā dekoratīvu augu ieveda XIX gadsimtā. Tagad šis augs prasa ievērojamu vietējās kontroles darbu, jo šī suga ir izplatījusies pļavās un gar dzelzceļiem, autoceļiem un upju krastiem. Veidojot blīvas audzes, latvāņi izspiež vietējos augus. Turklāt tie ir indīgi, un tiešā saskarē ar ādu var izraisīt smagu dermatītu. Šobrīd latvāņus visticamāk no Eiropas vairs neizdosies izskaust, taču pasākumi noteikti būtu bijuši sekmīgāki, ja tie būtu sākti agrāk (līdz 20.gs. 50. gadiem).

Ņemot to vērā, Eiropas Komisija nesen publicētā paziņojumā par bioloģisko daudzveidību uzsvēra, ka attiecībā uz invazīvām svešzemju sugām vajadzīgs „agrīnās brīdināšanas” mehānisms. Reaģējot uz to, EVA ar savu dalībvalstu un sadarbības valstu tīklu plāno izveidot Eiropas līmeņa informācijas sistēmu, kas dos iespēju noteikt, atklāt, novērtēt un risināt jaunu sugu ievazāšanas un izplatīšanās gadījumus.

Svešzemju sugas ir visdažādākās. Dažas ir ieviestas apzināti un ir ekonomiski nozīmīgas, citas nav radījušas būtisku ietekmi, bet vēl citas ir izraisījušas katastrofu. Līdz ar to pirmais solis, izstrādājot kontroles un pārvaldības pasākumus, ir noteikt viskaitīgākās sugas, lai īpašus centienus veltītu cīņai pret tām.

Lai labāk izprastu invazīvas svešzemju sugas un to ietekmi uz Eiropas bioloģisko daudzveidību, EVA kopā ar vairākiem speciālistiem ir izveidojusi sarakstu ar kaitīgākajām invazīvām svešzemju sugām, kuras apdraud Eiropas bioloģisko daudzveidību.

Pašlaik sarakstā ir iekļautas 163 sugas vai sugu grupas. Sugas tiek iekļautas sarakstā, ja tās ir ļoti izplatītas un/vai jaunajos biotopos rada nopietnas bioloģiskās daudzveidības vai ekosistēmu problēmas.

Sarakstā minētās sugas — kuru vidū izplatītākais veids ir 39 vaskulāro augu sugas — būtiski ietekmē vietējo bioloģisko daudzveidību ģenētiskā, sugu vai ekosistēmu līmenī. Daudzas sugas ietekmē arī sabiedrības veselību un ekonomiku. Kopš 1950. gada ik gadu ieviešas vairāk nekā viena sarakstā minētā suga, un nav skaidru liecību, ka situācija uzlabotos ( 1. attēls).

Sarakstā iekļauto sugu izcelsmes vietas ir dažādas, bet pārsvarā tā ir Āzija un Ziemeļamerika ( 2. attēls). Tomēr daudzas sugas ir cēlušās vienā Eiropas daļā un pārvietotas uz citām kontinenta daļām.

Invazīvu svešzemju sugu apkarošanas pasākumu vidū ir pārvaldības un atjaunošanas pasākumi, kas parasti ir gan sarežģīti, gan dārgi.

Piemēram, nāvējošo gliemju kontroles pasākumu īstenošana ir bijusi apgrūtināta, un tai bieži vien ir bijusi tikai vietēja un neilga ietekme. Neraugoties uz to, šie pasākumi ir svarīgi.

Eiropas Savienībā jau tiek mēģināts invazīvas svešzemju sugas apkarot, izmantojot pārvaldības un atjaunošanas pasākumus, kuru finansējuma pamats ir LIFE regula.

Projektiem attiecībā uz invazīvām sugām 1992.–2002. gadā tika piešķirti 40 miljoni eiro, un ieguldījumu apjoms turpina palielināties. ES arī finansē šo sugu izpēti, izmantojot pētniecības un tehnoloģiju izstrādes programmu.

Invazīvu svešzemju sugu problēma nekur nepazudīs. Globalizācija un klimata pārmaiņas (kas izraisa sugu pārvietošanos vietējo biotopu izmaiņu dēļ) nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku saskarsies ar šīm sugām. Sabiedrībai un politiķiem ir jābūt labāk informētiem, lai būtu iespējams nodrošināt resursus galveno ievazāšanas ceļu kontrolei, riska zonu uzraudzībai agrīnas atklāšanas nolūkā un gatavībai nekavējoties izskaust nevēlamas sugas.