Ūdens lauksaimniecībai

Trešdaļu Eiropā izlietotā ūdens patērē lauksaimniecības nozare. Lauksaimniecība ietekmē gan citiem lietojumiem pieejamā ūdens daudzumu, gan tā kvalitāti. Dažās Eiropas daļās sliktas ūdens kvalitātes galvenais cēlonis ir lauksaimniecībā izmantoto pesticīdu un mēslošanas līdzekļu piesārņojums.

Dabas konkurenti uz tīru ūdeni ir arī rūpniecības nozares, mūsu dzīvesveids un pieaugošā iedzīvotāju skaita personīgās vajadzības. Papildu neskaidrību attiecībā uz ūdens resursu pieejamību rada klimata pārmaiņas. Mainoties nokrišņu režīmiem, paredzams, ka dažām Eiropas daļām nākotnē būs pieejams vairāk saldūdens, bet citām — mazāk. Izjūtot palielinātu pieprasījumu un klimata pārmaiņas, daudzi lietotāji, tostarp daba, cīnīsies, lai apmierinātu savas vajadzības pēc ūdens. Ūdens trūkuma gadījumā rūpniecība un mājsaimniecības var izstrādāt veidus, kā izmantot mazāk ūdens, tomēr pastāv risks nodarīt neatgriezenisku kaitējumu no ūdens atkarīgajām ekosistēmām. Tas ietekmētu daudz vairāk nekā tikai dzīvi ap konkrētu ūdenstilpi. Tas ietekmētu arī mūs.

Izmantojot vispiemērotāko lauksaimniecības praksi un atbalstot politikas risinājumus, mēs varam sasniegt būtiskus uzlabojumus ūdens efektīvā izmantošanā lauksaimniecībā, un tas nozīmē, ka vairāk ūdens būs pieejams citiem lietotājiem, jo īpaši dabai.

Sākumā — efektīva apūdeņošana

Viena no jomām, kurā jauna prakse un politika var būtiski uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti, ir laukaugu apūdeņošana. Dienvideiropas valstīs, piemēram, Grieķijā, Itālijā, Portugālē, Kiprā, Spānijā un Dienvidfrancijā, sauso vai daļēji sauso apstākļu dēļ ir vajadzīga apūdeņošana. Minētajās teritorijās gandrīz 80 % lauksaimniecībā patērētā ūdens tiek izmantoti apūdeņošanai.

Tomēr apūdeņošanai nav jāizmanto tik daudz ūdens resursu. Ūdens izmantošanas efektivitātes uzlabojumi jau tiek panākti visā Eiropā, īstenojot gan efektīvu ūdens piegādi (iegūtā ūdens īpatsvars, ko piegādā līdz laukam), gan efektīvu tā izmantošanu uz lauka (ūdens, ko faktiski izmanto laukaugi, pretstatā kopējam ūdens daudzumam, ko piegādā attiecīgajiem laukaugiem). Piemēram, tiek lēsts, ka Grieķijā, uzlabojot ūdens piegādi un sadales efektivitātes tīklus, ūdens izmantošanas efektivitāte ir uzlabojusies aptuveni par 95 % salīdzinājumā ar iepriekš izmantotajām apūdeņošanas metodēm.

Liela nozīme, mudinot lauksaimniecības nozari izmantot efektīvākus apūdeņošanas prakses veidus, ir politikai. Piemēram, iepriekš ūdens cenu noteikšanas politika dažās Eiropas valstīs neparedzēja prasību, ka lauksaimniekiem ūdens ir jāizmanto efektīvi. Lauksaimniekiem reti bija jāmaksā par ūdeni faktiskā cena, kura atspoguļo vides un resursu izmaksas. Turklāt lauksaimniecības subsīdijas, ko saņēma ar ES kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) starpniecību, un citi pasākumi netieši rosināja lauksaimniekus audzēt laukaugus, kam nepieciešams daudz ūdens, izmantojot neefektīvus paņēmienus. Piemēram, Kordovas provincē pēc tam, kad 2004. gadā subsīdijas tika daļēji atsaistītas no kokvilnas audzēšanas, kokvilnas apūdeņošanas efektivitāte palielinājās aptuveni par 40 %. Ūdens cenu noteikšanas struktūra, kas ir labvēlīga lietotājiem, kuri ūdeni izmanto efektīvi, un neizdevīgu lauksaimniecības subsīdiju atcelšana varētu būtiski samazināt lauksaimniecībā izmantotā apūdeņošanas ūdens daudzumu.

Mūsu paradumu mainīšana

Papildus apūdeņošanas paņēmienu mainīšanai ūdeni un izmaksas var arī ietaupīt, īstenojot mācību un zināšanu apmaiņas programmas, kas izglīto lauksaimniekus par efektīvākas ūdens izmantošanas praksi. Piemēram, Krētā ūdens ietaupījums par 9–10 % tika sasniegts, izmantojot konsultatīvo dienestu par apūdeņošanas jautājumiem. Minētais dienests pa tālruni informē lauksaimniekus par to, kad un kā aplaistīt laukaugus, pamatojoties uz ikdienas aplēsēm par apstākļiem, kas ietekmē laukaugus.

Lauksaimnieciskās prakses mainīšana var arī rentabli uzlabot citiem ūdens lietotājiem pieejamā ūdens kvalitāti. Piemēram, izmantojot neorganiskos un organiskos mēslošanas līdzekļus un pesticīdus, var atrisināt daudzas lauksaimniecības radītā ūdens piesārņojuma problēmas. Turklāt pastāv ievērojams potenciāls uzlabot ūdens kvalitāti visā Eiropā, neietekmējot vai tikpat kā neietekmējot rentabilitāti vai produktivitāti, piemēram, samazinot pesticīdu izmantošanu, pārveidojot augsekas un ierīkojot buferjoslas gar ūdenstecēm.

Notekūdeņu izmantošana lauksaimniecībā

Izmantojot notekūdeņus lauksaimniecībā, var nodrošināt lielāku saldūdens resursu pieejamību citām vajadzībām, tostarp dabai un mājsaimniecībām. Ja pienācīgi pārvalda pārstrādātā ūdens kvalitāti, attīrīti notekūdeņi var būt efektīva alternatīva lauksaimniecības ūdens vajadzību apmierināšanai.

Attīrītu notekūdeņu izmantošana lauksaimniecībai jau rada būtiskus ūdens pārvaldības ieguvumus dažām Eiropas valstīm. Piemēram, Kiprā ir izvirzīts mērķis līdz 2014. gadam sasniegt pārstrādātā ūdens īpatsvaru, kas ir aptuveni 28 % no lauksaimniecības ūdens pieprasījuma 2008. gadā. Grankanārijā 20 % ūdens, ko izmanto visās nozarēs, tiek iegūti no attīrītiem notekūdeņiem, ieskaitot ūdeni, ko izmanto 5000 hektāru tomātu un 2500 hektāru banānu plantāciju apūdeņošanai.

Politikas pielāgošana

Lai nākotnē būtu pieejams pietiekami daudz ūdens mūsu ekosistēmu vajadzību apmierināšanai, nodrošinot arī pietiekamus resursus mūsu patēriņa vajadzībām, mums ir jānodrošina atbilstošas politikas paketes efektivitātes pasākumu atbalstīšanai. ES Ūdens pamatdirektīva (WFD) ir veicinājusi šā mērķa sasniegšanu, veicinot lauksaimniecības prakses pārmaiņas, kas var palielināt ūdens daudzumu un uzlabot tā kvalitāti Eiropā, tomēr ir jāturpina KLP un valstu ūdens cenu noteikšanas struktūru attīstība, lai nodrošinātu, ka tās arī atbalsta WFD mērķus. Eiropas ūdens resursu aizsargāšanas projekts, ko Komisija publicēs līdz šā gada beigām, būs vērsts uz iespējām palielināt ūdens resursu efektivitāti un attiecīgajām politikas iespējām. Ūdens apsaimniekošana lauksaimniecībā noteikti iegūs no tā, ka lielāka uzmanība KLP tiks pievērsta resursu efektivitātei un ekosistēmu pakalpojumiem.

Ūdens resursu efektīvāka izmantošana lauksaimniecībā ir tikai viens no pasākumiem, kas jāveic, lai samazinātu mūsu ietekmi uz vidi. Ja mēs to neveiksim, mēs nevarēsim sasniegt resursu ziņā efektīvu ekonomiku vai veidot ilgtspējīgu nākotni.