Ķīmiskās vielas Eiropā – izpratne par ietekmi uz cilvēku veselību un vidi

Kādas ir galvenās bažas par ķīmisko vielu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi?

Salīdzinot ar laiku pirms dažiem desmitiem gadu, kad ķīmiskais piesārņojums bija ļoti pamanāms, mēs esam tikuši tālu uz priekšu, un pašlaik ES tiek nodrošināta daudz labāka aizsardzība pret daudzām kaitīgām vielām. Tomēr laikposmā no 1950. līdz 2000. gadam globālais ķīmisko vielu ražošanas apjoms ir palielinājies vairāk nekā 50 reižu un pasaulē katru dienu tiek reģistrētas daudzas jaunas ķīmiskas vielas. Tas palielina ķīmisko vielu kopējo ietekmi uz vidi un cilvēkiem un līdz ar to arī kaitējuma risku. Kaitīgu ķīmisko vielu iedarbība gan telpās, gan ārpus telpām var dažādos veidos ietekmēt veselību, tostarp izraisīt elpceļu un sirds-asinsvadu slimības, alerģijas un vēzi.

Savukārt , piemēram, pesticīdu lietošana un noturīgu piesārņotāju uzkrāšanās ietekmē dzīvo dabu un ekosistēmas. Tiek veikti testi, bet testēšana ir laikietilpīga un dārga un nevar aptvert visus iedarbības scenārijus. Turklāt pieredze rāda, ka daudzas vielas, ko agrāk esam uzskatījuši par drošām, rada ietekmi, kura izpaužas tikai pēc ilgāka laika. Mūsu uzdevums ir saglabāt ieguvumus, ko ķīmiskās vielas var dot cilvēkiem un ekonomikai, mazinot to blakusparādības.

Vai joprojām tiek lietotas ķīmiskas vielas, par kurām mums būtu jābažījas?

Iepriekš uzmanība tika pievērsta galvenokārt atsevišķām vielām, kas tika uzskatītas par kaitīgām. Problēma ir tā, ka var paiet ļoti ilgs laiks, pirms mūsu rīcībā ir pietiekami daudz datu, lai pierādītu kaitīgumu, bet ķīmiskās vielas tikmēr ir izplatījušās. Kā piemērus var minēt ar svinu benzīnā un dažiem pesticīdiem saistīto problēmu risināšanu. Dažreiz aizstājējvielas vienā vai otrā ziņā var būt tikpat kaitīgas.

Jāpiebilst arī, ka pieaug bažas par riskiem, kurus rada ķīmisko vielu maisījumi un to vienlaicīga iedarbība, kas ķīmisko vielu novērtēšanas laikā parasti netiek aplūkoti. Tagad mēs zinām arī, ka dažas iedzīvotāju grupas, piemēram, bērni un cilvēki, kas slimo ar hroniskām slimībām, ir neaizsargātākas pret ķīmiskajām vielām salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem.

Turklāt ne visām ķīmiskajām vielām ir tūlītēja ietekme, bet tās var izraisīt slimības daudz vēlākā dzīves posmā kā, piemēram, endokrīnie disruptori, kuri samazina auglību, paaugstina holesterīna līmeni un noved pie aptaukošanās. Dažas ķīmiskās vielas ietekmē veselību ļoti mazās devās, bet citas nemanāmi uzkrājas un izraisa veselības traucējumus, sasniedzot kritisko līmeni. Kopumā mūsu zināšanas par ķīmisko vielu kopējo ietekmi uz cilvēkiem un ekosistēmām joprojām ir ļoti ierobežotas. 

Ko ES dara, lai risinātu ķīmisko vielu problēmu?

ES darbojas vairākos virzienos, lai aizsargātu iedzīvotājus. Mums ir REACH tiesību akti, kas pašlaik tiek pārskatīti un, iespējams, ir pasaulē mūsdienīgākie tiesību akti ķīmisko vielu jomā. Eiropas Komisija veic arī atbilstības pārbaudi saistībā ar tiesību aktiem ķīmisko vielu jomā. Eiropas Parlaments ir aktualizējis jautājumu par ķīmisko vielu maisījumiem un tīru materiālu cikliem aprites ekonomikā un Komisija šajā sakarā izstrādā stratēģiju par netoksisku vidi.

Arī vairākas ES aģentūras iedziļinās dažādos ķīmisko vielu aspektos. Eiropas Ķimikāliju aģentūra, kas atrodas Helsinkos, atbalstaREACHtiesību aktu īstenošanu, bet Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde, kas atrodas Parmā, pēta vielas, kas varētu nokļūt mūsu pārtikā. Mums ir gan ES aģentūra, kas gādā par zāļu drošību, gan aģentūra, kuras pārziņā ir darba aizsardzība, un tagad ir arī jauna īpaša cilvēka biomonitoringa iniciatīva, kuras mērķis ir iegūt kvalitatīvāku informāciju par iedzīvotāju faktisko pakļautību ķīmisko vielu iedarbībai. Kā redzams, tiek darīts daudz, bet rodas arvien jauni jautājumi. Vai mēs izmantojam pareizos rīkus, lai risinātu jautājumu par saskari ar tik daudzām ķīmiskām vielām? Vai varam darīt vairāk, lai pētītu ražojumu un ķīmisko vielu dzīves ciklu?

Kas ir cilvēka biomonitoringa iniciatīva?

Eiropas Cilvēka biomonitoringa iniciatīva (HBM4EU), kurā piedalās arī EVA, pēta konkrēti ES iedzīvotāju pakļautību ķīmisko vielu iedarbībai neatkarīgi no to avota. Vācot un analizējot asins paraugus, ir paredzēts noskaidrot, vai pastāv vietēji vai reģionāli ķīmisko vielu ekspozīcijas karstie punkti, kādu ķīmisko vielu iedarbībai cilvēki tiek pakļauti un vai dažas iedzīvotāju grupas ir apdraudētākas nekā citas. Šai informācijai būtu jāpalīdz precizēt piesārņojuma avotu atrašanās vietas un jākļūst par rīku, ko politikas veidotāji var izmantot, lai noteiktu prioritātes un sagatavotu mērķtiecīgus pasākumus.

Viens no projekta mērķiem ir sniegt iedzīvotājiem pareizu un faktisku informāciju par ķīmiskajām vielām. Mēs jau esam pieredzējuši, jo īpaši Ziemeļeiropā, ka iedzīvotāju aktīva iesaistīšanās, piemēram, ar NVO starpniecību, var sekmēt dialogu un sadarbību ar uzņēmējiem un politikas veidotājiem, nesot pozitīvas pārmaiņas.

Ko vēl EVA dara ķīmisko vielu un vides kontekstā?

EVA ir samērā plaša loma saistībā ar tādiem jautājumiem kā zināšanu uzkrāšana par ķīmisko vielu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību un atkritumu rašanās novēršanu un apsaimniekošanu aprites ekonomikā.

Ar ķīmiskajām vielām ir saistīta arī liela daļa darba, ko veicam dažādās tematiskās jomās. Piemēram, ietekmi, ko rada gaisa piesārņojums, rūpnieciskās emisijas, siltumnīcefekta gāzes, ozona slāni noārdošas vielas un ūdenī un augsnē esošie piesārņotāji, lielā mērā izraisa ķīmiskās vielas. Vairākām no tām mēs veidojam rādītājus un palīdzam datus par ķīmiskajām vielām darīt atklāti pieejamus pētniekiem, politikas veidotājiem un sabiedrībai. Tas tiek darīts, izmantojot mūsu tīmekļa vietni un citus kanālus, piemēram, informācijas platformu ķīmisko vielu pārraudzībai (IPCHEM). Kopumā mēs šajā jomā esam samērā mazs spēlētājs, bet es domāju, ka varam sniegt nozīmīgu ieguldījumu, iedziļinoties plašākā sabiedrības kontekstā, tostarp, piemēram, noskaidrojot, vai ķīmiskās vielas darbojas kā kavējoši vai veicinoši faktori pārejai uz aprites un mazoglekļa ekonomiku Eiropā.

Xenia Trier

EVA ķīmisko vielu eksperte

Intervija publicēta EVA 2017. gada jūnija biļetenā Nr. 2017/2