Ceļā uz globālu ilgtspēju

Ir iedvesmojoši redzēt šo globālo un plašāku spektru aptverošo apņemšanos panākt ilgtspēju. Atzīstot, ka ilgtspējīga attīstība ir vienlaikus izaicinājums un nepieciešamība gan jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm, nepārprotami tiek sperts solis pareizajā virzienā.

Šajā kontekstā Eiropas Savienības Septītās vides rīcības programmas vispārējais mērķis atbilst IAM: "2050. gadā mēs dzīvosim labklājībā planētas ekoloģisko iespēju robežās". Lai sasniegtu šo mērķi, ES ir veikti daudzi pasākumi. Taču mūsdienu ekonomikas un vides globālā rakstura dēļ valstīm un valstu grupām, kas darbojas kopā (kā, piemēram, ES), kļūst arvien sarežģītāk vienām pašām risināt ar vidi saistītās problēmas. Piemēram, neatkarīgi no tā, kur ir izplūdušas siltumnīcefekta gāzes, tās palielina gāzu kopējo koncentrāciju atmosfērā, radot ietekmi tālu no emisijas avota – un potenciāli tālu nākotnē.

Bez globāliem sasniegumiem un pārejas uz patiesu ilgtspēju mēs riskējam pazemināt labklājību un dzīves kvalitāti visā pasaulē. Mūsu ziņojumā "Vide Eiropā – stāvoklis un perspektīvas 2015" (SOER 2015) ir norādīts, ka pašreizējie patēriņa un ražošanas modeļi uzlabo mūsu dzīves kvalitāti un vienlaikus paradoksāli pakļauj to riskam.

Tuvojoties iespēju robežām

SOER 2015 ir norādīts arī uz pazīmēm, kas liecina, ka mūsu ekonomika tuvojas tās pamatā esošo ekoloģisko resursu limitiem un jau tagad ir vērojamas dažas no sekām, ko izraisa fizisko un vides resursu ierobežojumi. Pieejamās aplēses rāda, ka kopējais globālais patēriņš par vairāk nekā 50 % pārsniedz planētas resursu atjaunošanās spēju. Tas nozīmē, ka mēs patērējam vairāk, nekā mūsu planēta noteiktā laikposmā spēj saražot, nevājinot ražošanas jaudu.

Papildu bažas rada dažas globālas megatendences. Pašlaik par vidusšķiras patērētājiem tiek uzskatīti mazāk nekā divi miljardi no septiņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju. Paredzams, ka līdz 2050. gadam cilvēku skaits uz planētas sasniegs deviņus miljardus un vidusšķirai piederēs vairāk nekā pieci miljardi cilvēku. Domājams, ka šis pieaugums radīs intensīvāku globālu konkurenci attiecībā uz resursiem un papildu slodzi uz ekosistēmām.

Izejvielu izmantošanas apjoms pasaulē līdz 2030. gadam var divkāršoties. Tiek prognozēts, ka turpmākajos 20 gados pieprasījums pēc enerģijas un ūdens palielināsies par 30–40 %. Tāpat tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam par aptuveni 60 % pieaugs kopējais pieprasījums pēc pārtikas, lopbarības un šķiedras.

Augošais resursu deficīts un konkurences saasināšanās rada bažas par piekļuves drošību galvenajiem resursiem. Pieaugot bažām par pārtikas, ūdens un enerģijas piegādes drošību, pēdējos 5–10 gados ir palielinājies transnacionālu zemes iegādes darījumu skaits galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Eiropa un globāla ilgtspēja

Eiropas Savienībai pasaulē ir svarīga nozīme gan kā ražotājai, gan kā patērētājai. Ekoloģiskais pēdas nospiedums lielākajā daļā Eiropas valstu pašlaik pārsniedz pieejamo bioloģiski produktīvo platību jeb "bioloģisko jaudu". Ņemot vērā ES tirdzniecību ar pārējo pasauli, ievērojama daļa ar patēriņu ES saistītās vides noslodzes ir jūtama ārpus ES teritorijas. Turklāt ar ES pieprasījumu saistītā vides pēdas nospieduma daļa, kas atrodas ārpus ES robežām, pēdējos desmit gados ir palielinājusies attiecībā uz zemes, ūdens un izejvielu izmantošanu, kā arī emisijām gaisā.

Lai raksturotu globālas vides problēmas, pēdējos gados tiek izmantoti jēdzieni "kritiskie punkti", "iespēju robežas" un "nepilnības". Šie jēdzieni pagaidām neatspoguļojas sabiedrībā, ekonomikā, finanšu sistēmās, politiskajā ideoloģijā un zināšanu sistēmās, kuras vēl nedarbojas saskaņā ar ideju par planētas robežām jeb limitiem. Taču mūsu planētas galvenie resursi, piemēram, ūdens un zeme, ir ierobežoti.

Globālā ekonomikas sistēmā, kam jārēķinās ar ierobežotiem resursiem un kas saskaras ar pieaugošu vispārēju pieprasījumu un vides degradāciju, vienīgā dzīvotspējīgā izvēle ir resursu ziņā efektīva zaļā ekonomika. Pāreja uz zaļo ekonomiku ir saistīta ar būtiskām izmaiņām veidā, kā mēs ražojam un patērējam preces un pakalpojumus, būvējam pilsētas, pārvadājam cilvēkus un kravas, audzējam pārtiku utt.

Politika, kuras mērķis ir ekonomikas ekoloģizācija, nav jāuzskata par tādu, kas rada šķēršļus vai ir saistīta ar lielām izmaksām. Gluži pretēji, to var pārvērst par iespējām. Daudzām ekonomikas nozarēm Eiropā ir veiksmīgi izdevies samazināt pieprasījumu pēc izejvielām un ierobežot emisijas vai pārraut saikni starp ekonomikas izaugsmi un emisijām. Piemēram, laikposmā no 2000. līdz 2011. gadam vides nozares apjoms ir palielinājies par vairāk nekā 50 %. Tā ir viena no nedaudzajām ES ekonomikas nozarēm, kas kopš 2008. gada finanšu krīzes ir uzplaukusi.

Līdzīgā kārtā arī iedzīvotāju skaita pieaugumu un konkurences saasināšanos attiecībā uz resursiem var uzskatīt par nepieciešamo sistēmisko pārmaiņu virzītājspēkiem. Lai tiem pielāgotos, mēs varam sākt ar telpiski plānotu pilsētu būvniecību visā pasaulē, ar pamatsistēmām, piemēram, energoapgādes, mobilitātes un transporta sistēmām, kas nenoslogo dabas kapitālu un pēc iespējas atbilst oglekļa nulles emisiju un bezatkritumu koncepcijai.

Hans Bruyninckx
EVA izpilddirektors

Ievadraksts, publicēts EVA biļetena izdevumā Nr. 2015/3 2015. gada septembrī