Pāreja uz ilgtspējīgu attīstību

Šādas pārejas īstenošanai nepietiks tikai ar pakāpenisku efektivitātes uzlabošanu. Šajā nolūkā būs jāveic ilglaicīgas un ievērojamas pārmaiņas valdošajā praksē, politikā un domāšanas veidā, kam savukārt būs nepieciešamas jaunas zināšanas. Tāpēc būs jāizskauž īstermiņa domāšana, kas pašreiz ir izteikta politikā un ekonomikā, un jāaizstāj ar ilgtermiņa integrētām, globālām perspektīvām.

Ievads

Ar aicinājumu pašos pamatos mainīt Eiropas sabiedrības sistēmas, tiek atzīts, ka, lai panāktu ilgtermiņa ilgtspējību, ir vajadzīgas plaša mēroga pārmaiņas, un ka šīm pārmaiņām ir sistēmisks raksturs. Globālās megatendences, piemēram, rietumu patēriņa kultūras izplatība un ar to saistītais pieprasījums pēc resursiem, rada aizvien lielāku slodzi uz ekosistēmām. Paredzamos globālās ekonomikas pieauguma tempus var līdzsvarot ar ierobežotiem vides resursiem vien tad, ja pašos pamatos maina ražošanas un patēriņa galvenās sistēmas. Tomēr šīs pārmaiņas kavē būtiski šķēršļi, jo sistēmas, kam ir liela ietekme uz mūsu vidi, ir komplicētā veidā saistītas arī ar dažādiem ieguvumiem un interesēm, piemēram, darbavietām, ieguldījumiem, dzīvesveidu un vērtībām. Tāpēc pārmaiņas, visticamāk, prasīs sarežģītus un neskaidrus kompromisus, izraisot pretestību no tām pusēm, kam nāksies segt izmaksas.

Strauji izplatās pētniecība šajā jomā, pievēršoties globālajiem spēkiem, kam šī pāreja ir nepieciešama, galveno sistēmu raksturlielumiem un funkcijām, kā arī procesiem un pārvaldes pasākumiem, kas varētu iesākt un virzīt sistēmiskas pārmaiņas. Attiecīgajā literatūrā ir uzsvērts, ka svarīgas ir ne tikai inovatīvas tehnoloģijas, bet arī jauna prakse un paradumi, kam pamatā ir pārmaiņas uzskatos un vērtībās. Tā kā sistēmiskām pārmaiņām ir sarežģīts un neskaidrs raksturs, rūpīgi ir jāizstrādā politikas kopums un jānodrošina atklāta un pielāgoties spējīga pārvalde. Apzinoties, ka plašai sabiedrībai ir pieejama liela daļa zināšanu, kas nepieciešamas 21. gadsimta problēmu risināšanai, valdībām bieži nāksies piesaistīt uzņēmumus un pilsonisko sabiedrību kā aktīvus partnerus.

ES politika attiecībā uz šo tēmu

ES Septītajā vides rīcības programmā ir iekļauts redzējums, ka

“2050. gadā mēs dzīvosim labi planētas ekoloģisko iespēju robežās”.

Kā minēts šajā un arī citās ES politikas jomās, šā redzējuma īstenošanai ir vajadzīgas tālejošas pārmaiņas ražošanas un patēriņa sistēmās. Piemēram, Ceļvedī virzībai uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju ir noteikts mērķis līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80 %, savukārt Aprites ekonomikas stratēģijas mērķis ir līdz 2030. gadam veikt būtiskus uzlabojumus atkritumu samazināšanā un apsaimniekošanā. Globālajā līmenī Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu bagātīgais apakšmērķu klāsts risina ilgtspējības sociālekonomiskos un vides aspektus.

EVA darbības

Jautājumu par pāreju uz ilgtspējīgu attīstību EVA risina vairākos mērogos un ar dažādiem analītisko pieeju kopumiem. Šis darbs ietver sekojošo:

• analizēt globālās megatendences un planētas pieļaujamās iespēju robežas, tostarp to ietekmi Eiropas, reģionālajā un valsts mērogā;
• analizēt Eiropas galvenās sociāltehniskās un sociālekoloģiskās sistēmas, piemēram, pārtikas, enerģētikas, mobilitātes un pilsētu sistēmas, un to ietekmi uz vidi un dabas resursiem;
• izvērtēt, ko teorētiski un praktiski nozīmē pāreja uz ilgtspējīgu attīstību, pamatojoties uz akadēmiskiem pētījumiem un praktiskiem piemēriem visā Eiropā;
• pilnveidot zināšanas par progresīviem ilgtspējības novērtējumiem, tostarp analizējot tendences, pārmaiņu virzītājspēkus, sistēmiskus riskus un jaunas problēmas, kas attiecas uz vidi un ilgtspējību;
• sniegt iespējas un izplatīt progresīvu informāciju Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīklā (Eionet), kā arī sadarboties ar Eiropas un starptautiskām ieinteresētajām organizācijām un pētniecības tīkliem.

Saistītās saites

Planētas pieļaujamo robežu pētniecības tīkls

Pārejas uz ilgtspējīgu attīstību pētniecības tīkls

Future Earth

Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēma