Pašreizējā situācija — enerģētika ir Eiropas klimata mērķu pamatā

Izņemot Covid-19 pandēmijas izraisīto kritumu, Eiropā tika panākts stabils emisiju samazinājums, pateicoties pārdomātai klimata politikai, kā liecina EVA jaunākais novērtējums “Tendences un prognozes”.

Tomēr, lai sasniegtu 2030. un 2050. gada mērķrādītājus, ES dalībvalstīm savā darbībā būs vajadzīgs vēl lielāks vēriens. Eiropas zaļā kursa ietvaros Eiropas Klimata akts līdz 2030. gadam paredz jauna neto samazinājuma mērķrādītāju vismaz par 55 % un apņemšanos panākt klimatneitralitāti, un tas nozīmē, ka visas atlikušās emisijas līdz 2050. gadam jākompensē ar līdzvērtīgu oglekļa dioksīda piesaistes daudzumu. Turklāt Krievijas iebrukums Ukrainā ir uzsvēris vajadzību pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunīgiem un vietējiem avotiem, kas var nodrošināt energoapgādes drošību.

Paveiktais virzībā uz 2030. gadu

Saskaņā ar EVA jaunākajām aplēsēm ES siltumnīcefekta gāzu neto emisijas, kas veido oglekli, kuru absorbē, piemēram, meži, 2021. gadā bija par aptuveni par 28 % mazākas nekā 1990. gadā. Tāpēc, lai ES līdz 2030. gadam sasniegtu 55 % mērķrādītāju, ir vajadzīgs ātrāks un lielāks emisiju samazinājums.

Turklāt analīze EVA izdevumā “Tendences un prognozes” liecina, ka Eiropai ir jāturpina ieguldīt atjaunīgos elektroenerģijas avotos un ka atjaunīgajiem avotiem ir jānodrošina daudz lielāka daļa no apkurei, dzesēšanai un transportam izmantotās enerģijas. Vienlaikus ir svarīgi nepieļaut akmeņogļu vai brūnogļu izmantošanu par gāzes aizstājēju enerģētikas nozarē.

Iespējams, ka vissteidzamākā ir vajadzība ātrāk samazināt enerģijas patēriņu. Lai sasniegtu ES 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāju, būs vajadzīgi daudz ātrāki samazinājumi nekā tie, kas tika sasniegti laikā no 2005. līdz 2020. gadam. Centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas paplašināšana, siltumsūkņu uzstādīšana un ēku izolācijas uzlabošana atbalstītu šos mērķus, taču rīcība ir vajadzīga visās ekonomikas nozarēs, kā arī ir jāizmaina iedzīvotāju privātais enerģijas patēriņš, piemēram, jānoregulē termostati uz mazāku jaudu ziemas laikā un mazāk jāizmanto gaisa kondicionēšana vasaras laikā.

Eiropas energoresursu struktūra šodien

Saskaņā ar jaunākajiem visaptverošajiem datiem, sākot no 2020. gada, kopējā ES pieejamā enerģija pārsvarā tiek iegūta no pieciem dažādiem avotiem: no naftas produktiem, tostarp jēlnaftas (aptuveni 35 %), no dabasgāzes (24 %), no atjaunīgās enerģijas (17 %), no kodolenerģijas (13 %) un no cietā fosilā kurināmā, piemēram, akmeņoglēm (12 %).

Tomēr starp ES dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības. Piemēram, naftas produkti 2020. gadā veidoja vairāk nekā 85 % no kopējās pieejamās enerģijas Kiprā un Maltā. Dabasgāze veidoja 40 % no visas pieejamās enerģijas Itālijā, kodolenerģija 41 % Francijā un atjaunīgie energoresursi — gandrīz pusi no kopējās enerģijas Zviedrijā.

Valsts energoresursu kombināciju nosaka vairāki faktori, tostarp vietējo resursu, piemēram, mežu un citas biomasas, un upju pieejamība vai pietiekams vēja vai saules enerģijas potenciāls. Pagātnē veiktās izvēles ieslēdz valstis noteiktās tehnoloģijās daudzu gadu desmitu garumā, un savienojamība ar lieliem enerģijas tīkliem, kā arī attiecības ar kaimiņvalstīm, ietekmē eksporta un importa iespējas.

2020. gadā aptuveni 42 % no kopējās ES pieejamās un patērētās enerģijas tika arī saražoti ES. Pārējais — gandrīz 60 % — tika importēts. Krievija ilgu laiku bija vienīgā lielākā importētās enerģijas piegādātāja ES. 2020. gadā tā piegādāja 29 % jēlnaftas, 43 % dabasgāzes un 54 % cietā fosilā kurināmā, galvenokārt akmeņogles, ko izmantoja ES. Turklāt dažas ES dalībvalstis bija vairāk atkarīgas no Krievijas enerģijas nekā citas, un tas padarīja šīs valstis vēl mazāk aizsargātas pret enerģijas deficītu un cenu kāpumu.

Informatīvs grafiks — ES energoresursu struktūra

Avots: Eurostat (https://ec.europa.eu/eurostat/cache/infographs/energy/bloc-2a.html). 

Mērķrādītāja ievērošana un ātrāka virzība

Eiropas zaļais kurss tika izziņots 2019. gadā, lai, īstenojot sociāli taisnīgu pāreju, pavērtu ceļu uz ilgtspējību. Šī pamatmērķa nozīmību tikai pastiprināja Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā.

EVA veiktie novērtējumi ir konsekventi apliecinājuši, ka Eiropas ražošanas un patēriņa sistēmām ir strauji jāpārorientējas uz ilgtspējību. Energosistēmā tas nozīmē gan enerģijas patēriņa samazināšanu, gan no atjaunīgiem avotiem iegūtas enerģijas īpatsvara palielināšanu, lai samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu.

Turklāt Eiropas klimata un enerģētikas mērķus atbalstītu arī plašāka pāreja uz aprites ekonomiku — materiālu izmantošanas samazināšana un optimizēšana. Produktu un materiālu ilgāka izmantošana vai pārstrādātu materiālu plašāka izmantošana varētu nodrošināt ievērojamus ilgtspējības ieguvumus.

Šo mērķu sasniegšana samazinātu Eiropas siltumnīcefekta gāzu emisijas un pavērtu ceļu klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam. Ieguvumi no enerģijas taupīšanas ir skaidri un tūlītēji, jo īpaši attiecībā uz mājsaimniecību budžetu. Pāreja uz atjaunīgo enerģiju elektroenerģijas ražošanā sniedz daudzas priekšrocības, ne tikai samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, piemēram, tā nodrošina tīrāku gaisu, ūdeni un augsni.

Informatīvs grafiks — kādi ir siltumnīcefekta gāzu emisiju avoti ES?

Avots: EVA siltumnīcefekta gāzu emisiju datu skatītājs (https://www.eea.europa.eu/data-and-maps/data/data-viewers/greenhouse-gases-viewer).