Zeme un augsne Eiropā — pilsētu betona pastāvīga izplešanās?

ES Zemes novērošanas programma Copernicus2018. gadā pabeidza vēl vienu Eiropas mēroga kartēšanas projekta posmu. Šis projekts bija pamatā EVA detalizētai analīzei par zemes pārklājumu un daļēji par zemes izmantošanu EVA dalībvalstīs un sadarbības valstīs[i]. Saskaņā ar šiem Corine (vides informācijas koordinācijas) pārraudzības rezultātiem[ii] Eiropas zemes pārklājums kopš 2000. gada bijis relatīvi stabils, aptuveni 25 % klāj aramzeme un ilggadīgie stādījumi, 17 % — ganības, bet 34 % — meži. Tomēr, ciešāk aplūkojot nesen notikušās zemes pārklājuma pārmaiņas, vērojamas divas būtiskas tendences.

Pirmkārt, pilsētas un betona infrastruktūras turpina izplesties. Lai gan mākslīgas virsmas klāj mazāk nekā 5 % no plašākās EVA teritorijas, laikposmā no 2000. gada līdz 2018. gadam ievērojama teritorija (nedaudz mazāka par Slovēniju) tika noslēgta (noklāta ar betonu vai asfaltu). Labā ziņa ir tāda, ka mākslīgo virsmu pieaugums ir kļuvis lēnāks, t. i., no 1086 km² gadā laikposmā no 2000. gada līdz 2006. gadam uz 711 km² gadā laikposmā no 2012. gada līdz 2018. gadam.

Otrkārt, lielākos zudumus novēroja saistībā ar lauksaimniecības zemēm. Tas galvenokārt bija saistīts ar pilsētu izplešanos un lauksaimniecības pārtraukšanu. Kopējā mežu platība saglabājās stabila. Zaudētās aramzemes, ganību zemes un dabisko pļavu teritorija platības ziņā bija līdzīga mākslīgo virsmu teritorijas pieaugumam. Turklāt, tā kā lielākā daļa Eiropas pilsētu ir būvētas uz auglīgas zemes vai tām apkārt ir auglīga zeme, tieši ražīgo lauksaimniecības zemi bieži aizņem un pārklāj ar mākslīgām virsmām. Par laimi, lauksaimniecības zemes zudums ir ievērojami palēninājies un laikposmā no 2012. gada līdz 2018. gadam gandrīz apstājies.

Pilsētu iedzīvotāju skaits un pilsētu platība turpina pieaugt

Pašreiz gandrīz trīs ceturtdaļas eiropiešu dzīvo pilsētu rajonos. Paredzams, ka līdz 2050. gadam Eiropas pilsētu iedzīvotāju skaits turpinās pieaugt par līdz 30 miljoniem cilvēku[iii]. Lai izmitinātu Eiropas pieaugošo kopējo iedzīvotāju skaitu, kā arī pilsētu iedzīvotāju skaitu, būs jābūvē papildu mājokļi un infrastruktūra (piemēram, ceļi, skolas, ūdens attīrīšanas tīkli un atkritumu objekti).

Pilsētu izplešanās vienīgais virzītājspēks nav iedzīvotāju skaita pieaugums, ar to tiek saistīta arī zemes platību aizņemšana un augsnes degradācija. Nozīme ir arī pieaugošam ienākumu līmenim, jo tas bieži nodrošina lielākas mājas, vairāk māju brīvdienu pavadīšanai un kūrortu piekrastē, kā arī vairāk komerciālu un rūpniecisku objektu augošā patērētāju pieprasījuma apmierināšanai. Daudzējādā ziņā pilsētu rajonu izplešanās un to infrastruktūras paplašināšanās iet roku rokā ar to sociālekonomisko ieguvumu pieaugošo skaitu, ko pēdējās desmitgadēs varējuši baudīt daudzi eiropieši. Tomēr dažām no šīm dzīvesveida pārmaiņām ir ilgstoša negatīva ietekme ne vien uz laukiem un dabas ainavām, bet arī uz pilsētu ainavām.

Aizvien sadrumstalotākas ainavas

Lai gan no 2012. gada līdz 2015. gadam novēroja palēninājumu, ainavu sadrumstalotība 39 EVA valstīs joprojām pieaug[iv], īpaši ietekmējot lauku apvidus un mazapdzīvotus apgabalus.

Ceļi un dzelzceļi savieno cilvēkus, kā arī pilsētu rajonus un lauku apvidus, taču tie bieži rada reālus šķēršļus savvaļas dzīvnieku un augu izplatībai. Kad pilsētu rajoni un saistītā infrastruktūra izplešas konkrētā ainavā, tie sadrumstalo dzīvotnes mazākos laukumos. Sugas, kas mitinās šajās aizvien mazākajās teritorijās, var būt spiestas dzīvot ar mazākiem resursiem un ierobežotāku genofondu. Kad dzīvnieku populācijas lielums kļūst mazāks par kritisko līmeni, suga šajā konkrētajā teritorijā var izmirt. Tādēļ daudzas sugas ir atrodamas tikai lauku apvidos vai aizsargājamās teritorijās. Mēģinot šķērsot barjeras, piemēram, autoceļus, daudzi savvaļas dzīvnieki tiek arī savainoti vai iet bojā.

Ainavu sadrumstalotībai uzmanība ir pievērsta vairākās ES politikas nostādnēs, tostarp visaptverošajā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam[v], kuras mērķis ir apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Praktiski šo stratēģiju atbalsta ar reāliem pasākumiem, piemēram, izveidojot zaļo infrastruktūru[vi], kas ir stratēģiski plānots dabas un daļēji dabisko teritoriju tīkls ar mērķi palīdzēt sugām pārvietoties un izplatīties ainavas ietvaros. Šajā kontekstā daudzās Eiropas valstīs būvē savvaļas dzīvnieku pārejas — tuneļus vai tiltus, kas ļauj sugām šķērsot autoceļus un kanālus. Atkarībā no pārejas atrašanās vietas un teritorijā mītošajām sugām šīs pārejas var patiesi mainīt situāciju vietējā mērogā. Dzīvžogi un koku rindas atklātās ainavās arī veicina dzīvotņu sasaisti, vienlaikus mazinot citus apdraudējumus, piemēram, augsnes eroziju vēja rezultātā.

Ainavu sadrumstalotība vērojama pat aizsargājamās teritorijās. Tomēr, salīdzinot ar neaizsargājamām teritorijām, šķiet, ka sadrumstalotības pieaugums ir ievērojami zemāks aizsargājamās teritorijās, kas ietilpst ESNatura 2000 tīklā. Tas norāda, ka veiksmīgi īstenotiem dabas aizsardzības pasākumiem ir pozitīva ietekme.

Kad lauksaimniecības zeme tiek pamesta

Tāpat kā daudzi citi vides politikas jautājumi, ainavu sadrumstalotība rada dilemmu. No vienas puses, transporta tīklu izplešanās sadrumstalo ainavu un rada papildu spiedienu uz ekosistēmām, piemēram, izraisot piesārņojumu. No otras puses, transporta tīkli arī sniedz ekonomiskas iespējas (piemēram, darbvietas tūrismā, rūpniecībā vai bioekonomikā) lauku kopienām, kas bieži ir ļoti atkarīgas no lauksaimniecības un ko ietekmē zemes pamešana.

Dažās lauku kopienās zemes pamešana ir būtiska problēma, jo īpaši nomaļos apvidos, kur vietējā ekonomika lielā mērā ir atkarīga no lauksaimniecības darbībām, ko bieži veic mazas lauku saimniecības ar zemu lauksaimniecības produktivitāti. Šādās kopienās jaunākās paaudzes arī bieži pārceļas uz pilsētām un mazām lauku saimniecībām ir grūti saimnieciskās darbības ziņā sacensties ar strukturētāku, intensīvāku lauksaimniecības tirgu. Paredzams, ka nākamajos 20–30 gados dažviet Eiropā tiks pamestas[vii] būtiskas lauksaimniecības zemes daļas.

Ja veģetācija, ieskaitot mežus, netiks kultivēta, tā augs un pārņems pamesto teritoriju. Tomēr pēc gadsimtiem ilgas ekstensīvas zemes apsaimniekošanas, piemēram, aitu vai kazu ganīšanas, dabiskās veģetācijas atjaunošanas rezultātā bieži rodas ekosistēmas, kurās ir mazāk sugu. Tādēļ, lai saglabātu ES dzīvotnes un sugas, bieži ir labāk atbalstīt lauksaimniekus, lai viņi var īstenot ekstensīvu, augstas dabas vērtības lauksaimniecību. Jauni stimuli, piemēram, ienākumu avotu dažādošana (piemēram, tūrisms) vai augstas kvalitātes pārtikas produktu uzcenojums, var palīdzēt mainīt šīs tendences.

Intensīva zemes izmantošana ietekmē augsni un tās funkcijas

Urbanizācija, iedzīvotāju skaita pieaugums un augoša ekonomika, no vienas puses, un zemes pamešana, no otras puses, ir veicinājusi to cilvēku skaita pieaugumu, kuri dzīvo un ir atkarīgi no mazākas teritorijas Eiropā. Kamēr dažās teritorijās vērojama depopulācija un lauksaimnieciskās un saimnieciskās darbības samazināšanās, citas — gan pilsētu, gan lauksaimniecības teritorijas — tiek izmantotas aizvien intensīvāk.

Augsne veido gandrīz neredzamu mijiedarbību starp daudziem dažādiem augsnē dzīvojošiem organismiem, organiskajām vielām no augiem un saknēm un materiālu no sadēdējušiem iežiem un nogulām. Šo jutīgo biominerālu slāni Zemes garozas augšdaļā var uzskatīt par atsevišķu ekosistēmu. Intensīva zemes izmantošana būtiski un vairākos veidos var ietekmēt augsni un tās funkcijas, tostarp saistībā ar augsnes noslēgšanu, eroziju, sablīvēšanos un kontamināciju.

Ja augsne ir noslēgta, t. i., to sedz ēkas, asfalts vai betons, tā cita starpā zaudē spēju uzsūkt un uzkrāt ūdeni vai ražot pārtiku. Smagas tehnikas izmantošana var mainīt augsnes struktūru un padarīt to sablīvētāku, samazinot gaisa un ūdens daudzumu augsnes daļās, no kurām augu saknes iegūst ūdeni un barības vielas un kur augsnē dzīvojošie dzīvnieki un mikroorganismi sadala organisko materiālu. Noslēgta vai cieši sablīvēta augsne absorbē mazāk lietus ūdens, tas savukārt palielina virsmas noteci, augsnes eroziju un plūdu risku.

Lielākas ražības pamatā bieži ir sintētiskie mēslošanas līdzekļi un augu aizsardzības līdzekļi, kā arī konkrēta lauksaimniecības prakse, kas var izraisīt eroziju un kontamināciju. Piemēram, kukurūzas monokultūru lauksaimniecība mēdz palielināt eroziju. Augsnes virsslāņa erozija samazina ražas apjomu un tādējādi var ietekmēt lauksaimnieku ienākumus. Erozija var ietekmēt arī bioloģisko daudzveidību, jo augsnes virsslānī mēdz būt lielākā bioloģiskā daudzveidība un lielākais augsnē dzīvojošo organismu blīvums. Saskaņā ar dažām aplēsēm[viii] pašreizējais vidējais ūdens izraisītas augsnes erozijas rādītājs ir 1,6 reizes lielāks nekā vidējais augsnes veidošanās rādītājs ES. Vējš un ražas zaudējumi arī ir nozīmīgi augsnes erozijas izraisītāji.

Tāpat minerālo mēslošanas līdzekļu pārmērīga izmantošana var piesārņot augsni ar kadmiju (sk. interviju “Augsnes kontaminācija: rūpniecības satraucošais mantojums”) un ietekmēt augsnes ekosistēmu darbību (sk. interviju “Augsne: dzīvie dārgumi zem mūsu kājām”). Augsnes erozijas vai plūdu rezultātā piesārņojošas vielas var nonākt ūdens plūsmā, ieplūst pazemes ūdeņos un izplatīties tālāk. Turpretim atkritumu apsaimniekošanas prakses, piemēram, apglabāšanas poligonā vai notekūdeņu noplūdināšanas uz zemes, rezultātā augsnē var nonākt piesārņotāji, tostarp mikroplastmasa. Eiropā rūpniecisko piesārņojumu regulē ar ES tiesību aktiem, tādējādi tā apjoms ir ievērojami samazinājies. Tomēr zināms piesārņojošu vielu emisiju apjoms no rūpnieciskajiem objektiem nonāk arī zemē. Aptverot 30 000 objektu un 91 piesārņojošo vielu, visa informācija par to, kādas piesārņojošas vielas un kādā daudzumā tiek pārnestas no katra objekta, ir pieejama tīmekļa portālā (Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistrā[ix]), ko pārvalda EVA un Eiropas Komisija. Papildus zināmām un regulētām piesārņojošām vielām pēdējos gados ir pieaugušas bažas par jaunām piesārņojošām vielām, piemēram, augu aizsardzībā izmantotām noturīgām organiskām ķīmiskām vielām, kas piesārņo augsnes Eiropā. Atkarībā no potenciālās ietekmes ir ļoti iespējams, ka būs nepieciešami jauni pasākumi vides un cilvēku veselības aizsardzībai.

Piesārņojums ne vienmēr ir saistīts ar vietējiem piesārņojuma avotiem. Vējš un lietus var pārnest gaisu piesārņojošas vielas, un tās var nogulsnēties pat visnepieejamākajās pasaules daļās. Līdzīgi tam, kā tas notiek ezeros un okeānos, pēc nonākšanas augsnē piesārņojošās vielas laika gaitā var uzkrāties un ietekmēt šīs ekosistēmas.

Saglabāt un savienot dabas teritorijas, atkārtoti izmantot un reciklēt pilsētu rajonus

Tādu vērtīgu un ierobežotu resursu gadījumā kā zeme un augsne vienīgā reālā iespēja ir novērst to degradāciju un izmantot tās ilgtspējīgi.

ES mērķis ir līdz 2050. gadam apturēt aizņemtu zemes platību neto pieaugumu saskaņā ar globālajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Viens skaidrs veids, kā ierobežot pilsētu izplešanos, ir labāk izmantot esošo pilsētu teritoriju. Pašreiz zemes reciklēšana un densifikācija (piemēram, veca rūpnieciska objekta izmantošana infrastruktūras vai pilsētu paplašināšanās vajadzībām) veido tikai daļu — 13 % — no jaunajiem notikumiem (sk. EVA rādītāju[x] un zemes reciklēšanas skatītāju[xi]), un zemes platību aizņemšana joprojām ir problēma (sk. zemes platību aizņemšanas datu skatītāju[xii]). Eiropas telpiskās plānošanas, jo īpaši pilsētplānošanas, speciālistiem vajadzēs veikt nozīmīgu funkciju pilsētu paplašināšanās ierobežošanā, projektējot kompaktas un zaļas pilsētas, kur galvenie pakalpojumi pieejami staigājamos attālumos vai ieviestas mobilitātes sistēmas, kas projektētas braucienu attālumu un laika samazināšanai, vai arī plašu zaļās infrastruktūras tīklu, kas savieno visas dabas teritorijas Eiropā.

Šo plānu īstenošanai jāiesaista daudz dažādu ieinteresēto personu un jāpievēršas svarīgiem pārvaldības jautājumiem (sk. “Pārvaldība — sadarbība ilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas nodrošināšanai”).